[gratefulkaterine]

Strādāju par satura veidotāju vienā mazā digitālā aģentūrā. Diena man parasti paiet pie ekrāna, tāpēc vakaros man gribas kaut ko tādu, kas noņem prātu no darba. Nevis sēdēt un skatīties seriālus, bet justies kā dzīvam cilvēkam, kuram ir savi mazie prieki. Tā nu sanāca, ka pirms pāris nedēļām es atklāju sev pavisam jaunu izklaides veidu – tiešsaistes kazino. Jā, es zinu, kā tas izklausās. Man pašam vienmēr likās, ka tā ir tikai naudas izšķērdēšana un mānīšanās, kamēr vienā parastā otrdienas vakarā neuzradās apnika un ziņkāre.

Viss sākās pavisam vienkārši. Es sēdēju virtuvē ar tasi kafijas, ritināju sociālos tīklus un mehāniski klikšķināju uz reklāmām. Kāda no tām izskatījās tiešām koša un solīja “”dāvanu pirmajam mēģinājumam””. Es nodomāju: kāpēc gan ne? Intereses pēc es reģistrējos platformā, kuru sauc vavada. Man nebija nekādu lielu cerību, drīzāk tā bija spēle ar laiku, kamēr kafija atdziest. Interfeiss izrādījās vienkāršs un saprotams, pat tādam tehnoloģiju draugam kā es, kurš parasti izvairās no jaunām lietotnēm, ja vien tas nav saistīts ar darbu.

Pirmo reizi ielādējot spēļu automātu, mani pārņēma dīvaina sajūta – kā bērnībā, kad pirmo reizi ieraugi tēva datoru un saproti, ka tur paslēpta vesela pasaule. Viss mirgoja, skanēja, un es nejauši nospiedu pārāk lielu likmi. Par laimi, tā bija tikai piecu eiro vērtībā, bet sirds uz brīdi apstājās. Un tad sākās īstā maģija – bungas griezās, un es saņēmu nelielu laimestu, kaut kādus divdesmit eiro. Es smējos kā bērns, lai gan pats nevarēju saprast, kāpēc. Tas nebija liels naudas daudzums, bet emocijas bija tik patīkamas, ka es aizmirsu par savu kafiju. No tā vakara es sapratu, ka azartspēles man nav veids, kā kļūt bagātam, bet gan iespēja atslēgties no ikdienas, izjust nelielu piedzīvojumu, neizejot no mājas.

Protams, es nevaru teikt, ka katru reizi saņemu laimestu. Ir bijuši vakari, kad pazūd desmit vai divdesmit eiro, bet es to uztveru kā maksājumu par izklaidi – tas pats, kas aiziet uz kino vai pasūtīt picu. Man patīk tas, ka vavada piedāvā sadaļu ar bezmaksas griezieniem un nelieliem bonusiem, kas ļauj ilgāk izbaudīt spēli, neieguldot lielus līdzekļus. Reizēm es paņemu savu telefonu, kad gaidu rindā vai sēžu autobusā, un uzspēlēju pāris minūtes. Tas ir kā ātrs enerģijas lādiņš – tu vari paņemt pauzi no realitātes, pavērot krāsainas animācijas un justies kā varonis savā mazajā stāstā.

Tomēr pats foršākais aspekts, ko es atklāju, nebija laimesti, bet gan kopiena. Sākumā es domāju, ka tur ir tikai vientuļi cilvēki, kas cer uz veiksmi, bet izrādījās, ka tērzēšanā ir daudz jautru personību. Mēs dalāmies ar pieredzi, apsveicam viens otru ar lielām izcīnīm, pat pasmejamies par zaudējumiem. Vienu vakaru es ievēroju, ka kāds lietotājs jautā, kāpēc viņam nekad neveicas. Es uzrakstīju viņam iedrošinājumu, jo pats reiz biju tādā pat situācijā. Atbilde bija tik pateicīga, ka es jutos lepns. Tas parāda, ka pat virtuālā azartspēļu pasaulē var atrast siltas attiecības, ja vien tu attiecies pret visu ar veselo saprātu.

Es sapratu, ka man patīk process, nevis rezultāts. Man patīk izvēlēties spēļu automātus ar dažādām tēmām – sākot no senās Ēģiptes līdz kosmosa piedzīvojumiem. Šīs vizuālās detaļas iedvesmo manu radošo darbu, jo es sāku pievērst uzmanību tam, kā dizaini spēj piesaistīt uzmanību un radīt noskaņu. Reizēm es pat pierakstu idejas savam projektam, un tas ir pilnīgi neticami, ka hobijs var kļūt par iedvesmas avotu. Varbūt kāds teiks, ka tas nav īsts hobijs, bet es ar to lepojos – esmu iemācījies kontrolēt savu azartu un neuztvert to pārāk nopietni. Man ir noteikts budžets, kuru es atvēlu izklaidei, un nekad to nepārsniedzu. Tas ļauj man saglabāt prieku un nebēdāties par iztērēto naudu, jo es jau iepriekš zinu, ka tā ir sava veida maksa par emocijām.

Šī vakara piemērs ir ļoti spilgts. Aizvakar es pēc ilgas darba dienas atgriezos mājās, jutos noguris un ar smagu galvu. Es neko negribēju, tikai gulēt. Bet es atcerējos par savu mazo ieradumu – uzspēlēt dažas minūtes, lai uzmundrinātu sevi. Es atvēru savu profilu, ielādēju pirmo spēli un uzreiz ieraudzīju, ka man ir jauna bonusa iespēja. Tas ir smieklīgi, bet ilgi nebija jāgaida – trešajā griezienā es saņēmu savu mazo laimestu, tieši tādu, lai uzvilktu smaidu. Es neizcēlu to kā lielu notikumu, vienkārši pasmaidīju un nodomāju: “”Tomēr šī diena nav tik slikta.”” Varbūt tā ir tikai sakritība, bet tieši tādos brīžos es jūtu, ka pasaule ir nedaudz labvēlīgāka, nekā šķiet.

Manuprāt, galvenais ir nevis tas, cik daudz tu laimē vai zaudē, bet gan tas, kā tu attiecies pret to. Ja tu spēlē, lai izklaidētos un izjustu mazus piedzīvojumus, tad pat nelieli zaudējumi kļūst par daļu no spēles. Bet, ja tu dzenies pēc peļņas, tad ātri vien vilšanās var sabojāt visu prieku. Es pats izvēlos vavada jau vairākas nedēļas, un man ir savs iekšējais likums –

[Автор]

Сообщения